La escritora caribeña Maryse Condé (digo caribeña porque apuntar a su condición francesa por reductos coloniales aún vigentes, pues como que se me hace raro) hacía de su literatura, casi siempre en clave de vēsturiskā daiļliteratūra, un auténtico escenario teatral donde cada uno de sus personajes declama su verdad. Intrahistorias hechas rabiosas certidumbres como de soliloquios a media luz. Reivindicación que consigue alcanzar sus dosis de revancha respecto a relatos oficiales u otras crónicas que exilian nombres que debieran ocupar grandes páginas.
Visi Kondē tapušie stāsti piedāvā līdzīgus ieskatus pasaulē, kas ir parādā vienam vai otram. No pašas viņa figūras viņa biogrāfisko nokrāsu uzliesmojumos līdz jebkura viņa simboliskā varoņa attēlojumam. Apziņa no autentiskuma, kas kliedē visas iespējamās šaubas par to, kā notika Kondē atkārtoti apskatītie notikumi, ar visintensīvākajām empātijas devām, lai vajadzības gadījumā varētu no jauna apgūt vēsturi.
La bibliografía con sello de Maryse Condé se incrementó durante sus fértiles 90 años. Tanto en volumen como en reconocimientos y alcance internacional. Porque más allá de géneros más aferrados a la ficción pura. Las semblanzas de vida de Condé también aportan suspense desde la mera supervivencia. Tramas vívidas hacia la resolución que la vida misma ofrece con sus dejes de crudeza o de insospechado esplendor.
Trīs labākie Maryse Condé romāni
Es, Tituba, Seilemas ragana
Seguramente el más delirante de los casos de machismo histórico sea lo de las cazas de brujas repetidas en medio mundo como un verdadero tic misógino exacerbado bajo el paraguas de la religión (peor me lo pones). En alguna ocasión escribí un relato bastante extenso sobre los autos de fe de Logroño y recordé en esta historia ese mismo ambiente de revanchismo porque sí. Solo que en esta ocasión la esclava Tituba puede llegar a ser la bruja que todos más temían…
Maryse Condé pieņem mistiskās Titubas balsi, melnādaino vergu, kurš tika tiesāts slavenajos raganu tiesas procesos, kas XNUMX. gadsimta beigās notika Seilemas pilsētā. Izvarošanas rezultātā uz vergu kuģa Titubu maģiskajā mākslā ieviesa dziednieks no Barbadosas salas.
Nespēdama izbēgt no zemas morāles vīriešu ietekmes, viņa tiks pārdota mācītājam, kurš ir apsēsts ar sātanu, un nonāks mazajā puritāņu kopienā Salemā, Masačūsetsā. Tur viņa tiks tiesāta un ieslodzīta, apsūdzēta par sava kunga meitu apbūšanu. Maryse Condé viņu reabilitē, izrauj no aizmirstības, kurai viņa bija nosodīta, un, visbeidzot, atgriež viņu dzimtajā zemē sarkanbrūnā melnādaino un pirmo vergu sacelšanās laikā.
Jaunās pasaules evaņģēlijs
Un nuevo Dios llegado a este mundo, hecho carne para ofrecer, quizás, una segunda oportunidad al ser humano advertido de su remota llegada. Pero el hombre actual es descreído por imperativo de sus más hondas contradicciones. Dios no puede existir más allá de las iglesias como la moral solo puede caber en una urna.
La madrugada de un Domingo de Pascua, una madre recorre las calles de Fond-Zombi y un bebé abandonado llora entre las pezuñas de una mula. Ya adulto, Pascal es atractivo, mestizo sin saberse de dónde, y sus ojos son tan verdes como la mar antillana. Vive con su familia adoptiva, pero el misterio de su existencia no tarda en hacer mella en su interior.
No kurienes tu esi? Kas no viņa tiek gaidīts? Pa salu klīst baumas. Saka, ka viņš dziedina slimos, ka viņš veic brīnumainu makšķerēšanu... Saka, ka viņš ir Dieva dēls, bet kura? Pravietis bez vēsts, mesija bez pestīšanas, Paskāls saskaras ar šīs pasaules lielajiem noslēpumiem: rasisms, ekspluatācija un globalizācija saplūst ar viņa paša pieredzi stāstā, kas pilns ar skaistumu un neglītumu, mīlestību un sirds sāpēm, cerību un sakāvi.
Smejas sirds raudošā sirds
Dabisks vingrinājums jebkuras dzīves stāstam satur īpašu līdzsvaru starp svarīgajām sastāvdaļām, kas katram nokļūst veiksmes vai nelaimes gadījumā. Maryse gadījumā nav šaubu, ka maisījums ir tāds, kāds tas ir. Jo idealizācija ir atspulgs, kurā aizmiglot sliktos brīžus, ja tas ir vajadzīgs. Lai gan reālisms ir tas, kas liecina par cilvēka gājienu cauri pasaulei. Un tāda rakstniece kā Maryse, kas iesaistījusies visšokējošākā liecībā, liek mums smieties vai raudāt ar to pašu paradoksālo sajūtu, kas norāda uz Sabina par Chabela Vargas.
Nav viegli dzīvot starp divām pasaulēm, un meitene Maryse to zina. Mājās Karību jūras salā Gvadelupas viņas vecāki atsakās runāt kreoliešu valodā un lepojas ar to, ka ir cauri un cauri francūži, taču, kad ģimene viesojas Parīzē, mazā meitene pamana, kā baltie cilvēki uz viņiem skatās no augšas.
Mūžīgi plūstošās asaras un smaidi, starp skaisto un briesmīgo, Rilkes vārdiem runājot, mēs esam liecinieki stāstam par Kondē agrīnajiem gadiem, sākot no viņa dzimšanas Mardi Gras vidū, mātes kliedzieniem sajaucoties ar bungām. No karnevāla līdz pirmā mīlestība, pirmās sāpes, sava melnuma un savas sievišķības atklāšana, politiskā apziņa, literārā aicinājuma rašanās, pirmā nāve.
Šīs ir rakstnieces atmiņas, kura pēc daudziem gadiem atskatās un iegrimst savā pagātnē, cenšoties panākt mieru ar sevi un savu izcelsmi. Dziļa un naiva, melanholiska un viegla Marija Kondē, lieliskā Antiļu burtu balss, aizkustinoši godīgi pēta savu bērnību un jaunību. Meistarīgs sevis izzināšanas vingrinājums, kas ir visa viņa literārā darba galvenā daļa, kas viņam ir nopelnījis 2018. gada alternatīvo Nobela prēmiju literatūrā.
