A Samuel Beckett se le puede tildar de pesimista, de nihilista, de oscuro y simbólico, de cultivador del absurdo. Y, sin embargo, nada más vitalista que sobrevivir para contarlo. Nada más humano que intentar calmar los demonios internos y los miedos generales propios de guerras y postguerras. Para espíritus inquietos como el de Beckett una opción era experimentar con la literatura en busca de nuevos horizontes, puntos de fuga con los que salir de una realidad que hacía agua por todos lados, la Europa de mediados del siglo XX.
Escritor promiscuo en géneros narrativos, cultivó la poesía, la novela y la dramaturgia. Pero siempre con esa intención rupturista. En Beckett se intuye una especie de desencanto con la propia condición humana capaz de provocar los desastres de las guerras. Los cambios de registro y esa intención experimental, que en el caso de Becket acabó derivando en su reconocimiento como genio de las letras, se sustentan en gran manera en el desencanto, la desconfianza, el hartazgo, la búsqueda del cambio, la ridiculización de las formas, la irreverencia y la rebeldía…
Beketa lasīšana paredz, ka piedalās šausmīgajā radošā gara konfrontācijā ar iznīcības skarbumu un no tā izrietošo postu, kas pārņēma garīgo, morālo un pat fizisko.
Jā. Šķita, ka tā divdesmitā gadsimta pasaule ir regresējusi (nezinu, vai tā tiešām ir daudzkārt attīstījusies). Šķita, ka dekadence pārņem visu. Bet māksla un šajā gadījumā divdesmitā gadsimta literatūra meklēja pasaules atiestatīšanas pogu.
Top 3 ieteicamie Samuela Beketa darbi
Gaidu Godotu
Lugas lasīšanai ir īpašs punkts. Dialoga pārsvars ar dramatizācijas anotācijām jūs esat intelektuāli pilnīgi kails varoņu priekšā. Nav visu zinoša stāstītāja, ne pirmās, ne trešās personas ... viss esi tu un daži personāži, kas runā tavā priekšā.
Jums ir jārūpējas par dekorāciju atrašanu, par katra varoņa kustību iztēlošanos uz galdiem. Nav šaubu, ka lietai ir savs šarms.
Gaidot Godotu gadījumā stāstījuma eksistenciālisma fons ir jūs tajā pašā tiešajā klaiņojošo Vladimira un Estragonas novērojumu plaknē un liek jums piedalīties viņu veltīgajā, absurdā gaidīšanā, ceļa malā. Godo nekad nenāk, un jūs domājat, vai tas bija tāpēc, ka trampji nekad nesaņēma ziņu par datumu.
Citi varoņi, piemēram, Pozzo un Lucky, izmanto bezjēdzīgo gaidīšanu, lai paziņotu par ierašanos, kas nekad nenotiks. Un galu galā jūs varat saprast, ka mēs visi esam tie bomži.
Un šis liktenis mūs mulsina, ja tāds pastāv un ka, neskatoties uz visu, dzīve gaida kaut ko tādu, kas, iespējams, nekad nenāks ... Ironija, kodīgs humors un maldīgas sarunas, kuras mēs tomēr varam izbaudīt, ar skābu pēcgaršu. patiesākā patiesība.
Molloy
Kā sākums "Triloģijai", Beketa ikoniskākajam romānu komplektam, patiesība ir tāda, ka romāns mulsina un joprojām mīklas.
Su trama experimental se nutre del monólogo, con la normal asociación que tiene este recurso para la evocación, para el pensamiento aleatorio, para el desorden… pero también para la síntesis brillante, para el salto de barreras de las estructuras de pensamiento habituales que nos conducen a la lógica, al etiquetado y a los prejuicios.
Molloy es un vagabundo que nos conduce durante la primera parte de la novela. Jacques Moran es una especie de policía que anda tras la pista de Molloy. Los motivos que lo conducen tras los pasos de Molloy confunden al lector que pueda esperar un hilo claro. La confusión es precisamente el hilo, la trama, la composición que permite la deriva de difícil cronología.
Y lo fundamental es que terminas de leer si llegar a comprender el fundamento de Molloy y de Moran. Quizás la misma persona, quizás víctima y asesino en una historia contada al revés. Lo importante es el extraño ínterin en el que has profundizado en la piel de unos personajes cuyo fin no tienes porqué haber entendido.
Bezvārda
Es izlaižu triloģijas otro daļu, lai glābtu tās milzīgās beigas. Ar šo romānu Bekets noslēdza savu visskaistāko eksperimentālo likmi. Šādas triloģijas beigas varēja pabeigt tikai tāpat kā Bekets.
Pēdējie teikumi norāda uz teatrālu, pārmērīgi aktīvu monolītu, to pašu, ko ikviens var pozēt šajā pasaulē, kad priekškars nolaižas un skābeklis pārstāj sasniegt to, kur tam jāiet, tādējādi radot vissvarīgākās šaubas, jautājumus. taisnība ... gaisma.
Pārējā romāna daļa pārņem iepriekšējo monologu, kas ir subjektīva eksistence, zem Beketa fatālistiskās, rupjās un gaišās prizmas. Atkal mēs ignorējam kārtību un sižetu, mēs domājam hronoloģiju, jo mums tas ir jādomā lasot, viss pārējais ir eksperimenta sastāvdaļa.
