Uguns gari

uguns gari uzvarētājs 2007

Literārais žurnāls «Ágora». 2006. Ilustrācija: Víctor Mógica Compired.

Nakts iezīmēja savas melnās stundas ar klusu koksnes sprakšķēšanu ugunī. Ērglis skatījās uz mietu, lai saņemtu norādījumus rītausmas apkarošanai, taču viņa maģiskā izjūta joprojām neizpaudās, un nebija nekādu ziņu no lielajiem Sioux gariem.

No podía ser que los viejos indios muertos le hubieran abandonado aquella noche, cuando la decisión del ataque al Fuerte San Francisco estaba en sus manos. Los otros seis sabios esperaban alrededor del fuego su señal; alguno de ellos empezaba a levantar la vista. Sus ojos rasgados, de donde partían sus siniestras pinturas de guerra, buscaban la misma perplejidad de sus compañeros.

A la espalda de los privilegiados sabios, los guerreros aguardaban impacientes las arengas de sus ancestros y sus revelaciones sobre el enemigo. El semblante de estos guerreros producía espanto; sus ojos brillaban al capricho que la danza del fuego ejecutaba en el fondo de sus pupilas; las mismas pinturas que las de sus mayores, dibujaban en ellos trazos desgarrados de muerte. Se aplicaban también tales distinciones en sus fornidos pechos y sobre los tensados músculos de sus brazos cruzados.

Šī skaistuma un viņa drūmās ceremonijas iemesls bija fakts, ka burvju zināšanas ap ugunskuru ērgļu ciltī bija piešķīrušas kareivīgu pārākumu pār daudzām citām ciltīm. Šo nepielūdzamo Sioux karavīru cīņa bija dzimusi dabiskas ekspansīvas tendences dēļ. Pilnīgai iztikai vairs nepietika ar medībām kalnos un makšķerēšanu Río Plata. Nepieciešamais nomadisms lika viņiem izplatīties pļavā.

Tieši plašās prērijas vidū siusi tajā naktī tikās. Kopā viņi izveidoja milzīgu apli ap uguni. Tā viņi izvairījās no nemainīgas ielejas vēja svilpes. Spēcīga gaisa plūsma, kas trāpīja karavīru kailām mugurām, kas atradās ārpus cilvēka gredzena, un maigi, pilienu pa pilienam filtrējoties, nāca pie ugunskura.

En el centro de todos permanecía Águila, disimulaba su creciente nerviosismo inspirando hondo, como si estuviese cerca del trascendental encuentro. Sin embargo, permanecía plenamente en su estado físico. Sentía perfectamente sus piernas entrecruzadas y sus codos apoyados sobre las rodillas. Notaba como la dura piel de bisonte rozaba la piel de su espalda y apretaba sus axilas. Escuchaba, veía y percibía el fuego ascendente, el tejido ondeante del cuerpo de la combustión, su color, su calor.

Ērglis ar lielu satraukumu atkal uzaicināja balsi. Saskaroties ar šādu rīcību, vieglu neizpratnes murrāšanu vairs nevarēja novērst. Nekad agrāk viņam nebija nācies trīs reizes saukt garus par Ērgli.

Tomēr dažas sekundes vēlāk gari ieradās un ar neparastu spēku. Vējš, kuru iepriekš apturēja pūlis, pacēlās pār visu viņu galvām, uzkāpjot līdz centrālajam caurumam un ar noteiktu triecienu nodzēšot ugunskuru. Akmeņogles klīda apkārt, spilgti, bet bez uguns. Pieaugošās baumas vēstīja par gaidāmo apjukumu pēkšņajā tumšajā naktī.

“!!Los espíritus quieren hablar!!” gritó Águila con una estruendosa voz que se extendió por todo el valle, deteniendo el cuchicheo atropellado y cualquier atisbo de movimiento. Cuando su eco se detuvo, la nada se extendió con el disfraz negro de la noche. La inmensidad del valle parecía haberse enclaustrado por esa extraña cercanía de la noche cerrada, donde algunas manos violentadas por los sucesos se extendían para palpar sólo elementos misteriosos.

En la inmensidad cautiva por la tenebrosidad ni siquiera el viento soplaba, ni un ápice. Tan solo las estrellas podían contrastar que se encontraban a campo abierto. Por unos segundos nada se oyó, nada se vio, nada ocurrió. Un inefable presagio recorría eléctricamente las tinieblas, transmitiendo una corriente de manifiesta inquietud dentro de esa exclusiva serenidad de los hechos impredecibles.

Uguns gaisma atkal spīdēja tur, kur tā bija nodzēsta, izgaismojot tikai Ērgli ar kraukšķīgu sarkanīgu nokrāsu. Ikviens varēja paskatīties uz veco sapņotāju. Viņa figūra uzzīmēja garu ēnu, kas iezīmēta trīsstūra formā.

Gari tajā naktī bija atnākuši ar nezināmu spēku. Seši gudrie vīri baidījās uz šo īpašo vizīti, kurā bija viņu lielais sapņotājs. Pārējā laikā viss notika kā vienmēr, kavēriskā balss no ārienes nāca caur Águilas kaklu:

“Rītdienas rītausma atnesīs tērauda putnus, kas metīs uguni uz visām lielajām pilsētām. Mazais baltais cilvēks valdīs pār pasauli un vēlēsies iznīcināt dažas rases no zemes virsas. Nāves nometnes būs viņa pēdējie sodi. Nāves, neprāta un iznīcības gadi nāks vecajā nezināmajā kontinentā. ”

Águila transmitía el incomprensible mensaje mientras sus manos ciegas palpaban el terreno, en busca de una de las ramas esparcidas todavía en brasas. Cogió una de ellas por el extremo intacto y se dirigió el rescoldo a su antebrazo derecho.

“Jums jāaptur baltais cilvēks, viņa armijas zīme ir viltus krusts, kura rokas ir saliektas taisnā leņķī. Dariet to, pirms nav par vēlu ... apturiet viņu, pirms nav par vēlu.

Pēc šiem pēdējiem vārdiem uguns atkal tika nodzēsta, un Ērglis sabruka uz muguras uz zemes. Kad pārējie seši gudrie atkal iededza ugunskuru, Ērglis uz rokas parādīja svastiku, viņš nesaprata tās nozīmi, bet gari bija paziņojuši par viņa ļaunumu.

Los sabios anunciaron que ya tenían la señal, en aquel amanecer debían enfrentarse sin temor al hombre blanco para acabar con su signo. Los guerreros bailaron alrededor de la hoguera. Horas después, con el albor, muchos de ellos morirían infructuosamente a manos de los potentes rifles Winchester, antes de llegar siquiera a aproximarse al Fuerte San Francisco.

Al terminar la masacre, el fuerte viento de los espíritus volvió a levantarse, silbó furioso por el asesinato de sus hijos. Hasta que los pechos desnudos de los guerreros, yacientes y ausentes de aliento, fueron enterrados por el polvo.

Ninguno de aquellos Sioux supo que su primer enfrentamiento en batalla contra el hombre blanco, provisto de armas de fuego, era una causa perdida. Creyeron que los espíritus les habían animado a la lucha. El mensaje de la hoguera había sido claro para ellos.

Pero los espíritus no hablaban de esa batalla, ni siquiera de cualquier batalla que pudieran los Sioux conocer en toda su vida. El mensaje se había adelantado muchos años, hasta 1939, fecha en que estalló la Segunda Guerra Mundial de la mano de Adolf Hitler.

likme post

Atstājiet savu komentāru

Šī vietne izmanto Akismet, lai samazinātu surogātpastu. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.